Ūdens ir ļoti nozīmīga cilvēka uztura sastāvdaļa, ieteicams dienā izdzert aptuveni 2 litrus. Bet vai ir nozīme tam, kādu ūdeni mēs izvēlamies dzert?

Fasētais ūdens tiek iedalīts 3 grupās:

• Avota ūdens
• Minerālūdens
• Dzeramais ūdens

Speciālisti apgalvo, ka tam nav lielas nozīmes ar nosacījumu, ka ūdens ir kvalitatīvs. Un par to, lai tas tāds būtu gan ūdensvadā, gan veikalā, rūpējas Latvijas atbildīgie dienesti. Tomēr – dzert no krāna vai pirkt dzeramo ūdeni veikalā?

Fasētais ūdens arī var būt„no krāna”

Veikalos nopērkamajam fasētajam ūdenim tiek piemērotas kvalitātes un nekaitības prasības, un to uzraudzību veic Pārtikas un Veterinārais dienests (PVD) ar laboratorisko izmeklējumu palīdzību. Paraugi analīzēm tiek ņemti gan ra-žotnēs, gan no gatavās produkcijas.

Avota un minerālūdeni pieskaita dabīgā ūdens grupai, jo to neapstrādā filtrējot, ozonējot un veicot citas darbības, kā tas tiek darīts ūdensvadā nonākošajam ūde- nim; no tā drīkst atdalīt tikai nestabilus sa-vienojumus, piemēram, dzelzi. Tāpēc avota un minerālūdenim tiek piemērotas augstā-kas kvalitātes prasības. To dēļ ir gadījumi, kad ūdens, kurš tiek iegūts no avota, tomēr tiek nosaukts par dzeramo.

Ražotājam nav pienākums norādīt dzeramā ūdens ieguves vietu, līdz ar to patiesībā tas var tikt pildīts arī no krāna, jo uz abiem – krā-na un fasēto dzeramo ūdeni – attiecas vienā-das prasības un noteikumi. Tomēr, ja ražotāji ūdeni iegūst no urbuma, parasti tas tiek norādīts uz iepakojuma.

Arī visi ievestie fasētie ūdeņi tiek kontrolēti tāpat kā vietējie. Iepriecinoša ziņa ir tā, ka Latvijā fasētā ūdens „krutkas” nav tikušas konstatētas.

Secinājums viens – no kvalitātes viedokļa lie- las nozīmes tam, kādu fasēto ūdeni izvēlēties, nav, jo tie visi atbilst noteiktajām prasībām. Cita lieta ir garšas gaumes jautājums.

No ūdensvada var dzert arī nevārītu Lielākā daļa Latvijas iedzīvotā- ju izmanto dzeramo ūdeni, kas tiek piegādāts pa centralizē- tām ūdensapgādes sistēmām. Ķīmisko rādītāju normatīvi ūdensvada ūdenim un fasē- tajam ūdenim praktiski sakrīt. Dzeramo ūdeni pārsvarā iegūst no pazemes avotiem, kuri ir da- biski labi aizsargāti pret piesār- ņojumu. Pazemes ūdens kvali- tāte kopumā ir daudz augstāka nekā virszemes ūdeņiem upēs un ezeros, kuri nereti tiek piesār- ņoti cilvēka saimnieciskās darbī- bas rezultātā. Tomēr, piemēram, arī no Daugavas ņemtais dzera- mais ūdens, ko saņem rīdzinieki, atbilst visām kvalitātes prasī- bām, jo tiek pakļauts attīrīšanas ciklam gan mehāniski filtrējot, gan ozonējot. Tāpēc nevajadzē- tu baidīties dzert ūdeni no krā- na, arī nevārītu.

Dzer to ūdeni, kas garšo

Būtiski ir dzert tādu ūdeni, kas garšo. Ūdens garša ir atkarī- ga no minerālvielu satura, no izšķīdušo gāzu – skābekļa un ogļskābās gāzes – daudzuma. Dabā ūdens tīrā veidā bez šiem piemaisījumiem nav sastopams. Tas satur mikroelementus, sāļu molekulas, neorganiskus sa- vienojumus. Katrs var novērtēt piegādātā ūdens smaržu, garšu, krāsu un dzidrumu „uz aci”. Tomēr to, cik drošs ir dzeramais ūdens, paši novērtēt nevaram, jo mikrobus neredzam. Zemas kvalitātes ūdenī mikrobioloģiskā piesārņojuma varbūtība ir lie- lāka. Pārsvarā zemas kvalitātes ūdens izraisa kuņģa-zarnu trakta infekcijas, kurām raksturīga strauja izplatība. Dzeramā ūdens kvalitātes mo- nitoringa dati liecina, ka ūdens neatbilstība pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem tiek konstatēta reti, tā ir īslaicīga, pārsvarā saistīta ar avārijām ūdensapgādes sistēmā, kas savlaicīgi tiek novērstas. Pa ūdensvadiem piegādāto dzeramo ūdeni, salīdzinot ar aku ūdeni, var uzskatīt par

mikrobioloģiski drošu. Tāda dzeramā ūdens piegāde, kas varētu kaitēt iedzīvotāju veselībai, Latvijā netiek pieļauta. Aku ūdeni nav droši lietot pārtikā, ja aka ir sekla, nav ilgus gadus tehniski apsekota un tuvumā atrodas kādi potenciālie piesārņo- juma avoti – šādam ūdenim ieteicams veikt analīzes, lai pārliecinātos, vai tas ir derīgs lietošanai pārtikā. Savukārt, ja aka ir pareizi ie- kārtota, tad iegūtais pazemes ūdens filtrējas caur pazemes slāņiem un ir drošs lietošanai. Jo dziļāks ir urbums, jo mazāka iespēja vairo- ties mikroorganismiem. Pazemes ūdens temperatūra ir salīdzinoši zemāka nekā virszemes ūdens avotiem – upēm un ezeriem, taču dziļāk zemē esošais ūdens var būt bagātāks ar minerāl- vielām, „cietāks”, ar atšķirīgām garšas īpatnībām.

Ja vēlies dezinficēt – vāri

Katram mājās pieejamā ūdens dezin-fekcijas metode ir ūdens vārīšana. Minimālais ūdens vārīšanas laiks ir 1 minūte, nav nepieciešams krāna ūdeni vārīt ilgāk par 5 minūtēm, jo, ūdeni vārot, samazinās gāzu un sāļu daudzums, ūdens kļūst negaršīgāks. Piesardzības nolūkos dzeramo ūdeni vajadzētu vārīt cilvēkiem ar novājinātu imūno sistēmu.

Dzelzs ūdens saturā problēmas nerada Jāatzīst, ka bieži vien iedzīvotājus neapmierina no krāna tekošā ūdens kvalitāte, tā izskats. Galvenais iemesls, kas pazemina piegādātā ūdens kvalitāti, ir ūdensvadu sliktais stāvoklis. Mūsu valsts dzeramā ūdens lielākā problē- ma ir paaugstinātais dzelzs jonu saturs. Paaugstināta dzelzs koncentrācija izmaina ūdens izskatu un garšu, bojā santehniku, kā arī veicina cauruļvadu bojāšanos. Ja cilvēka organismā norisinās nor- māla dzelzs absorbcija zarnu traktā, tad palielināts dzelzs saturs dzeramajā ūdenī problēmas neradīs. Diemžēl ūdens garša un izskats mainās uz slikto pusi pat gadījumos, ja dzelzs koncentrācija ir ļoti zema. Viena no alternatīvām ūdens garšas uzlabošanai ir sadzīves ūdens filtru lie- tošana. Lietot vai nē – tā ir katra paša individuāla izvēle, īpaši aktuāls šis jautājums ir iedzīvotājiem, kas saņem dzeramo ūdeni ar paaugstinātu dzelzs sastāvu. Speciālisti neiesaka lietot uzturā upju, ezeru un dīķu ūdeni pat pēc vārīšanas, jo šis ūdens nav pārbaudīts un nevar droši apgalvot, ka tajā nav ķīmiskā piesārņojuma – tuvumā var pastāvēt zināmi un nezināmi piesārņotāji.

Ilze Graikste, konsultēja Solvita Muceniece, Sabiedrības veselības aģentūras Vides veselības daļas vadītāja, Ilze Lejasbuda, Pārtikas un veterinārā dienesta speciāliste

Avots: Veselības inspekcija "Veselības rokasgrāmata"